Foruma indekss
                                                                                            Pieteikties
18. janv. radio intervija ar ziemas nometnes dalībniekiem
Sākt jaunu pavedienu   Atbildēt pavedienā    Foruma indekss > Nometņu publicitāte plašsaziņas līdzekļos
Skatīt iepriekšējo pavedienu :: Skatīt nākamo pavedienu  
 
Miranda
Projektu vadītāja

Pievienojās: 16.02.2005
Raksti: 282
RakstsIesūtīts: 09.01.2006 18:23    Raksta virsraksts: 18. janv. radio intervija ar ziemas nometnes dalībniekiem Atbildēt citējot
18. janvārī plkst. 19:10 varat klausīties Latvijas Radio raidījumu "Raibās klasītes", kurā būs intervija ar ziemas nometnes Harija Potera faniem dalībniekiem.

Pēc šī datuma raidījuma ierakstu varēs noklausīties internetā Latvijas radio raidījumu arhīvā.
Augšup
   
Voldemārs
Forumietis

Pievienojās: 15.02.2005
Raksti: 30
RakstsIesūtīts: 20.01.2006 23:24    Raksta virsraksts: Atbildēt citējot
Raibo klasīšu radiointervijas ierakstu vari klausīties Latvijas Radio 1 mājas lapā.
Šeit saite uz interviju RealMedia formātā, šeit saite uz interviju Windows Media formātā.

Seko intervijas noraksts. Varbūt zinātāji var palīdzēt noteikt, kurš tieši katrā reizē ir tas runātājs? Un varbūt vēl šur tur palabot, jo tiešām ļoti grūti saprast, kad visi reizē runā. Razz


===============================

– Raibās klasītes!

– Kika, kravā mantas, šodien braucam uz Bausku skatīties nometnes bildes!
– Kādas vēl nometnes? Es taču nekādā nometnē neesmu bijusi!
– Tu nē, bet es gan. Brīvlaikā notika Harija Potera nometne, un es arī tur biju aizbraucis. Un, tā kā man tur ļoti patika, tad es gribēju, lai tu brauc kopā ar mani apskatīties bildes. Tur bija vienkārši kolosāli!
– Eh, nu labi, pierunāji – braucam!

– Šķiet, ka esam klāt. Kur tad visi pārējie?
– Laikam jau mēs esam ieradušies par ātru. Kur tās bildes? Ļoti gribu redzēt – tu man apsolīji!
– Pagaidi! Es paskatīšos, varbūt skolotāja nolikusi šajā plauktā.
– Laikam ir. Dod šurp, paskatīsimies! Kas tur notiek?

– O, te mēs spēlējām kalambolu. Tas bija baigi jautri! Redzi, vispār jau tas ir jāspēlē uz slotām, bet, tā kā mēs vēl nedrīkstam lidot un vientiešu pasaulē nodarboties ar burvestībām, tad mēs tāpat spēlējām.
– Ā-ha, nemaz to nezināju. Ārprāts, kur jūs te ejat naktī?
– Te mēs gājām uz veco pili – tas bija tāds baiss stāsts. Ai, lūk, kur jau nāk pārējie. Vēlāk tev visu sīki un smalki izstāstīšu. Iešu tevi iepazīstināt ar visiem. Saderam – tūlīt visi sāks runāt par nometni!



– Mani sauc par Tomu Upīti.
– Tu esi no Vāveru torņa?
– Jā.
– Es esmu vecā vāvere, riktīgi stilīgā.
– Viņa ir perfektā prefekte no Vāverēm.
– Ne-e, es neesmu perfektā, es esmu vienkārši prefekts.
– Kas tad ir prefektam jādara?
– Prefektam ir jāsavāc viss pārējais tornis. Pārbauda istabiņas. Baigi stilīgais pienākums – var piešķirt mīnus punktus.
– Pārējie torņi ir...
– Es esmu lūsītis, es esmu lūsīt's un es esmu Edgars.
– Mani sauc Renāte.
– Granāta.
– Linda.
– Lelde.
– Anna.
– Un es Renāti saucu par Granātu.
(Smejas.)
– Nu, ļoti jau...
– Es esmu Alfrēds no Lāčiem.
– Es esmu Artūrs Jānis.
– Es esmu Ieva no Lāčiem.
– Un Liene, arī no Lāčiem.
– Iepazinusies es ar jums jau tā kā būtu, bet esmu nonākusi šeit, jūsu pilī, kur ir četri torņi un kuros jūs visi dzīvojat. Un pastāstiet, kas tad jums šeit notiek un ko jūs esat labu paveikuši šajās dienās!
– Notiek tā, ka mēs no rīta pieceļamies, mums pārbauda istabiņas, mēs paēdam. Tad sākas nodarbības: burvestības, mikstūras, pārvērtības...
– Pareģošana.
– Aizsardzība.
– Pareģošana, aizsardzība pret tumšajām zintīm – nu dažnedažādas. Un, protams, arī burvju sports kalambols, un arī bija čempionāta kausa izcīņa. Un tad katru vakaru mums kādas nodarbības vai spēles. Burvju palmas.
– Filmas arī.
– Filmas arī, protams; veikaliņš, jā, – pārdod visādus brīnumus.
– Jā, un ir arī naudas: galeons, sirps un knutas.
– Pašiem sava nauda ir?
– Jā. Tie ir kaut kādi būvmateriāli.
(Smejas.)
– Jā. Viens galeons vientiešu naudā ir viens lats. Viens sirpis, man liekas, ir 20 santīmi...
– Un knuta četri santīmi.
– ... un knuta – četri santīmi. Mūs necenšas apšmaukt, mēs sekojam līdzi.
– Un ko tad tajā veikaliņā var iegādāties?
– Hermiones kārumiņus.
– Visgaršu zirnīšus.
– Hagrida šļuka ir ābolu sula un burvju rums ir...
– Kola.
– ... koka-kola.
– Un īstenībā tāda mumsedrīksparodios ir neveslīga, bet nu... [Kurš var uzrakstīt skaidrāk?]
– Mēs jau nesūdzamies.
– Tagad... tagad jau pārdod ūdeni.
– Mums tur viss ir neveselīgs, tā varētu teikt.
– Bet ļoti garšīgs.
– Kā ar tiem vispārvērtības zirnīšiem?
– Tie zirnīši: katram ir sava krāsa, garša...
– Ausu sērs arī.
– ... ausu sērs, protams, tur ir; dažnedažādas piparmētras – nu, dažnedažādas garšas.
– Mums ir zobu pasta arī.
– Nu, zobu pasta, protams, nu, sinepes, medus, viss iespējamais.
– Kalambols. Tu man mazliet pastāstīji, bet varbūt kāds vēl var paturpināt mazliet, kā tad jums veicas saspēlē?
– Ļoti labi. Praktiski lāčiem ir ļoti labi, jo mums ir visi tādi maziņi un viņi ļoti ātri skrien un tad padod garākām meitenēm, un tad viņas met iekšā.
– Jā, nu, garās meitenes, nu, mēs jau neko nesakām – garās.
– Bet pūcēm atkal ir lieli, lieli zēni, kuri vienkārši skrien. Maziņie vēsi tiek viņiem garām, jo viņi ir pārāk lempīgi.
– Maziņie viņiem izskrien cauri, viņi izlien caur kājām, caur apakšu, vēl kaut kur palien, tad viss ir baigi labi.
(Smejas.)
– Varbūt jūs man abi divi varētu pastāstīt, kā tad īsti tiek spēlēts kalambols, kas ir jādara? Ja es arī gribu spēlēt kalambolu, man ir kaut kādas speciālas bumbas vai speciāli vārti jāpērk, vai kas?
– Jā, vārti gan jāpērk.
– Tur ir viena liela bumba, viņa jāiemet vārtos, un tad iedod punktus. Stīpas trīs tādas. Pašās beigās ieskrien vidū laukuma, noliek zibsni un viss – spēle apstājas un vārtsargiem jāķer tas zibsnis. Kurš noķer to zibsni, par to dod 20 punktus.
– 15 minūtes, un tad ir jāmeklē brīdis, kad ir kaut kur laukuma vidū – lai būtu godīgi, lai abi vārtsargi redzētu, kad izliek zibsni. Un kurš ir ātrāks.
– Ko jūs vēl, bez kalambola, šeit darāt?
– Mēs taisījām sargeņģeļus, mēs likām iekšā vēlēšanās. Un tad mums nākamgad ir jātaisa vaļā un jāapskatās, vai vēlēšanās piepildās. Mēs taisījām burvju maskas, mums bija masku parāde.
– Gurķis ir Čārlijs, mēs ar Ievu un vēl Leldi un...
– ... divām meitenēm, mums ir Čārlija eņģeļi un...
– ... jā, esam enģeļi.
– Mēs taisījām divas enģeļu maskas un vienu Čārlija masku.
– Ā, un mums vēl bija sniega skulptūras. Mēs uztaisījām citplanētieti, un tad mums laikam bija eņģeļi, lācis viens, daudz, daudz zaķu – es nezinu, kāpēc, lai gan mums torņa nav neviena [tāda].
– Pika-Pikačū.
– Mums bij'... mums bija pokemons Pikačū.
– Ā, tas bija Pikačū? Es domāju...
– Mums bija jājamzirdziņš. Mēs uztaisījām to zirdziņu, kur bērni uz viņa šūpojas. Ļoti, ļoti skaisti, un viena profesore nobildējās, un to visi bildi gribēja.
– Kā tad šeit notiek ar burvestībām, galu galā burvju skolā tām būtu jārit pilnā sparā, vai ne?
– Ko mums iemācīja?
– Mums iemācīja likt sērkociņus, tad vēl...
– Aplaupīt.
– Naudu, naudu, naudu... no bankas.
– Starp citu, viens triks ir...
– ... apmānīšanu...
– Mums stāstīja par acu apmānīšanu, vēl mums stāstīja par sargeņģeļiem, sapņu ķērājiem, par magiem. Nu, mums... diezgan labi informēti esam par visu to. Brauca arī burvju mākslinieki. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti skaisti. Galvenais ir roku un acu veiklība.
– Vai vienmēr tas izdodas?
– Vienmēr jau neizdodas, bet galvenais ir trenēties, tad jau viss izdosies.
– No sākuma jau nu neizdodas, jo kurš gan visu... kurš gan piedzimstot visu zina?
– Treniņi, treniņi.
– Vai nav grūti tomēr mājās noturēties, jo tu skolā drīksti burties, bet ārpus – parastajā vientiešu pasaulē – tomēr to nedrīkst?
– Nav jau teikts, ka nedrīkst, tu jau vari tā pa kluso viņu apmānīt, viņš jau nezinās, ka tu viņu apmānīji.
– Bet Burvestību ministrija taču tam seko līdzi!
– Protams, ka seko, bet dažreiz jau... ar līkumu...
– ... viltību – mēs esam vientieši kā nekā.
– Mēs pirmajā gadā taisījām kāju krēmu. Tas bija baigi smieklīgi. Tad mums bija tējas, un šogad mums bija... kas mums bija?
– Ziedes.
– Burvju ziedes. Tātad mums iedeva dažnedažādas sastāvdaļas, piemēram, dzīvības ūdeni, baziliska olu šķīdumu, tur, nu, viskaut ko dažnedažādākās. Mums bija jāizdomā sava miksūra, jāizgatavo, protams, viņa pašiem, jāizveido ziede no viņas, jāizdomā izmantošanas, lietošanas veidi.
– Iznīcinājām baziliska pēcnācējus.
– Vasarā mēs iznīcinājām baziliska pēcnācēju, lai viņš nevarētu atkal ierasties pie vientiešiem vai arī pie burvjiem un kādu nogalināt. Tāpēc mēs iznīcinājām uzreiz olu.
– Būtībā mēs Hariju esam atstājuši pēc varoņdarbu skaita otrajā plānā, jo mēs tā kā esam sākuši uzdarboties un tā.
– Harijam vairs nav, ko darīt.
– Jā.
– Bija pusnakts sniega kaujas: aurori pret nāvēžiem. Jā, tas bija diezgan interesanti.
– Mums vēl bija tāda atrakcija kā slidošana.
– O, jā.
– Kolosāli.
– Ā, un pirms tās slidošanas bija tas foršākais – sniega tīrīšana no ledus.
– Tad par visiem notīrījām, un tad varējām slidot. Ļoti, ļoti, pat ļoti skaisti bija. Mums no skolas arī slidas iedeva, un visi varēja paslidot – tie, kas vēlējās, protams.
– Jā.
– Vislabāk bija šodien, kad bija kalambola čempionāts. Un tie vārtsargi... Harijā Poterā ir arī tas zibsnis – kad tu noķer to zibsni un pacel, un tā visi tribīnēs... Tādas sajūtas!
– ... bija pirmajā dienā, kad mēs braucām, kad mums autobuss iestrēga sniegā.
(Smejas.)
– Jā.
– Tad gan mēs nejutāmies kā Cūkkārpas ekspresī.
– Mēs jutāmies, kā kuģī.
(Smejas.)
– Uz priekšu – atpakaļ, uz priekšu – atpakaļ.
– Mums bija jātaisa priekšnesums par burvju anekdotēm.
– Jā, mums bija īpašas burvju anekdotes.
– Jā, mums viņas bija jāuztaisa tā, kā Talantu aģentūrā taisīja tos skečus. Bija jāuztaisa kaut kas līdzīgs, un tad it kā vērtēja pēc publikas smiešanās.
– Bet neviens nesmējās, jo neviens negribēja atdot pretējam tornim punktus. Pasākums bija ļoti interesants, visi īstenībā bija vienlīdzīgi, jo mēs jau te īpaši... Tā sacenšanās it kā tomēr ir, bet visi tomēr cenšas būt draudzīgi.
– Vairāk vai mazāk.
– Kāds vispār atceras kādu anekdoti?
– Es atceros vienu. Ir profesores Asnītes stunda – viņa māca herboloģiju, tas ir par augiem un puķēm. Tātad viņa māca, un atnāk Rons ar Hermioni, un prasa: "Vai jūs izpildījāt mājas darbu, vai jūs atnesāt savu mīļāko puķi?" Viņi saka: "Jā." Nezinu, pasaka, kas viņiem par puķēm – maijpuķīte, narcise. Un prasa, kur Harijs. Harijs aizkavējies. Nu, labi. "Tātad, nu tagad jums tās puķes ir jāapēd." Rons notiesā savu maijpuķīti, un tā Hermione ēd to narcisi, ēd, ēd. Un tad pēkšņi sāk Rons smieties nežēlīgā balsī. Un Asnīte prasa: "Kas tev noticis?" "Ā, reku Harijs ar kaktusu nāk!"
(Smejas.)


– Tā bija jautra ciemošanās. Es nemaz nezināju, ka jums tur tik forši gāja. Nākamreiz arī es braukšu. Bet tagad dodamies uz autobusa pieturu.
– Re, kur brauc autobuss. Skrienam, citādāk nokavēsim – būs vesela stunda jāgaida!
Augšup
   
Parādīt rakstus no pēdējiem/ām:   
Sākt jaunu pavedienu   Atbildēt pavedienā    Foruma indekss > Nometņu publicitāte plašsaziņas līdzekļos
1. lapa no 1
    Visi laiki uzrādīti GMT + 2 stundas


noteBored template and graphics
© 2004 designed by boo
  Powered by phpBB © 2001, 2005 phpBB Group